Viens cimds: kur novembrī pazūd otrais pāra loceklis

Šis ir satīrisks skats uz kādu novembra parādību, ko katrs no mums pazīst pārāk labi. Pienāk pirmais rīts, kad pirksti pie pieturas sāk protestēt, un mēs ar pārliecību atveram skapi. Tur mūs sagaida cimdi. Daudz cimdu. Tikai neviena pāra. Ir viens pelēks, viens svītrains un viens zils, kuram pāra nekad nav bijis, lai gan neviens to neatceras pērkam.

Kur viņi aiziet

Izmeklēšana parasti sākas ar dīvānu, zem kura patiešām atrodas viens cimds, divas pogas un pagājušā gada Ziemassvētku konfekte. Pārējie, kā liecina pieredze, ir izkaisīti pa visu pilsētu. Viens palicis tramvajā un tagad brauc savu maršrutu bez mums. Otrs mīt nezināmā somā, kuru nav atvērts kopš marta. Trešais, iespējams, vienkārši aizgāja. Cimdi par saviem lēmumiem neatskaitās.

Vientuļo cimdu ekonomika

Ap pazudušajiem cimdiem pamazām izveidojusies vesela neoficiāla saimniecība, kurā savu lomu spēlē ikviens no mums:

• Žoga stabi, uz kuriem gādīgi garāmgājēji uzmauc atrastos cimdus, lai saimnieks tos pamanītu. Saimnieks tos nepamana nekad.
• Iegāde "rezervē", kas vēlāk tikai palielina vientuļo cimdu krājumus.
• Pāru veidošana pēc principa "abi zili, gandrīz", kur izšķirošais ir krāsas virziens, nevis tonis.
• Kabatas pārbaude ik pēc desmit soļiem, kas cimdus neglābj, bet nomierina nervus.

Varbūt ir pienācis laiks samierināties. Cimds ir brīva būtne, kas sev piemērotā brīdī atstāj mūs un devās piedzīvojumos. Mūsu uzdevums ir godam valkāt to, kas palicis, un nekautrēties, ja uz kreisās rokas ir zvaigznītes, bet uz labās brieži. Galu galā siltas rokas ir siltas rokas. Un pavasarī, kad cimdi vairs nebūs vajadzīgi, otrais, protams, atradīsies pats.