Termostata aukstais karš: apkures sezona birojā

Šis ir satīrisks skats uz mums pašiem un apkures sezonu. Novembra sākumā mājās un birojos atkal sildām, un līdz ar pirmo siltumu radiatorā pamostas arī senā cilvēces nesaskaņa: vienam ir auksti, otram nav ko elpot. Diplomāti strīdas par robežām, mēs strīdamies par termostatu.

Divas frontes vienā telpā

Vienā biroja stūrī sēž kolēģi jakās, ar segu pār pleciem un tējas krūzi kā sildītāju abās plaukstās. Viņi izskatās pēc polārās ekspedīcijas, kas nejauši nonākusi grāmatvedībā. Otrā stūrī logs atvērts plaši, jo «šeit taču nav ko elpot», un kāds strādā kreklā ar uzrotītām piedurknēm, it kā būtu jūlijs. Starp abām frontēm atrodas radiators, neitrāla teritorija, kuru neviens oficiāli nepārvalda, bet visi slepus kontrolē.

• No rīta ripa rāda «5», pēc pusdienām pēkšņi «2»
• Jūtīgākie radiatoru pārbauda ar plaukstu kā ārsts pacienta pieri
• Kopīgajā čatā izceļas debates par «pareizajiem 21 grādiem»
• Kāds pirmo reizi kopš pavasara iedomājas par apkures rēķinu

Diplomātija bez rezultāta

Sarunas parasti sākas pieklājīgi: «Vai nav mazliet vēsi?» Pēc stundas tās pārvēršas tehniskā strīdā par to, vai termometrs pie loga vispār ir uzticams. Kāds atnes savu termometru no mājām, kāds cits sāk citēt gaisa mitruma normas, ko pats nesen izlasījis. Kompromiss, protams, ir ripa uz «3», un tieši tāpēc tas neapmierina nevienu. Īstā vara pieder tam, kurš pēdējais aiziet no biroja.

Tā mēs dzīvosim līdz pavasarim: ar segām, atvērtiem logiem un ripu, kas nekad neatpūšas. Un tad, kad apkure beigsies, kāds noteikti pateiks, ka bez tās birojā bija daudz mājīgāk.